Luīze Šnore

Luīze Šnore

Bailes

Suņi. Jau kopš bērnības esmu baidījusies no jebkāda veida suņiem – maziem, lieliem, aktīviem vai pavisam flegmatiskiem. Ejot pa ielu, parasti pasprūku malā, ja redzu kādu četrkājaino, vai pat pāreju uz ielas otru pusi. Esmu mēģinājusi tikt galā ar šo baiļu sajūtu, taču tas vienmēr rezultējas stresā un reizēm pat bļaušanā uz pārējiem, ja tiek uzspiests doties ārā. Pāris reižu esmu izgājusi no radinieku lauku mājas, kad viņu suns nav bijis piesiets. Tomēr tas nekad nav bijis viegli – skenēju apkārtni, vēroju, kur suns pašlaik ir, ko dara, cenšos nepievērst sev lieku uzmanību. Tālāk par šo neesmu tikusi, nespēju tikt sev pāri. Tagad viņu suns spēlējas citās pļavās, bet ģimenei pievienojies jauns mīlulis, kuru vēl neesmu satikusi. Mazie sunīši vēl mani nebiedē tik ļoti, bet nu arī šis kucēns vairs nav fiziski maziņš. Nezinu, kā es rīkošos, kad būs jābrauc ciemos un pat jāpavada kāds laiks kopā. Pagaidām cenšos par to nedomāt.