Klāvs Mellis

Atsūtīto stāstu piemēri

Sveiki! No manis vēl viens radošs darbiņš sadaļai SARUNA.

Tā kā šajā laikā visbiežāk sanāca sarunāties pašai ar sevi, darīju to caur dzejoļiem. Lūk, viens no maniem pašizolācijas dzejoļiem:

Dzirdēt

Zilsniedzīšu feisbukā vairāk nekā kapos.
Debesis tikpat zilas kā tvitera logo, bet tajās
daudz retāk ielogojamies ar skatienu.
Reizēm izdodas aizpašizolēties tiktāl, 
ka aizmirstu par pašizolāciju, bet tad – 
vakara stundās
sadzirdu vecākus, šūpojam bērnus rotaļu laukumos,
kuri pa dienu ir slēgti.
– Kāpēc šis vīruss notiek mūsu laikā, – man jautā
septiņgadīgā krustmeita. – Es gribu satikt draugus!
– Krāslavā nav koronavīrusa, – saka mamma. – Bet kāds vīrietis 
nožņaudza savu meitu, paslēpa dīvānā,
aizdedzināja māju un pēc tam pakārās.
Vai es gribēju to dzirdēt?
Aiz loga aizšalc ātrā palīdzība.
Un pavasaris aizšalc.
Neizglābj nevienu.
No sevis paša.

Sveiki! Sūtu dzejoli, ko izveidoju no jautājumiem, ko man uzdeva māsasmeitiņas, ciemojoties pie manis. Šis ir Klāva Meļļa sadaļai SARUNA:

***

– Inga, es uzzīmēju tavu koferi! – Inga, man jau gribas ēst! – Inga, ieslēgsi Runājošos suņus? – Inga, kāpēc tev melnas plombas? – Inga, uzspēlējam leļļu teātri? Bet tu pirmā! – Inga, kāpēc jāsaka mobilie telefoni, nevis vienkārši telefoni? – Inga, neaizmirsti pirms izrādes pateikt, ka jāizslēdz mobilie telefoni! – Inga, tu arī čurā šajā podā? – Inga, palasīsim grāmatu par tām meitenēm? – Inga, tas ir tas krekls no portreta? – Inga, bet kā mākslinieki pelna naudu? – Inga, nodzīvosi, lūdzu, līdz 100 gadiem, nu, vismaz līdz 99? – Inga, paspēlējam atmiņas spēli? – Inga, tev ir kaut kas garšīgs? – Inga, zini, kādā krāsā ir mans velosipēds?