Katrīna Neiburga

Atsūtīto stāstu piemēri

Bailes

Labdien!

Paldies par labu jautājumu. Baiļu man ir daudz. Un šādā formātā ne ar vienu neesmu dalījusies…

  • Mani biedē cilvēki, kas runā vai izturas agresīvi. Ja varu izvairos, jo man nesanāk viegli un dabiski atbildēt uz vārdisku agresiju vai agresīvu izturēšanos. Draugi saka “cik ilgi bēgsi” – tādēļ citreiz pamatīgi apdomāju un mēģinu atbildēt. Draugi saka, ka es pārāk ilgi ciešot un beigās citreiz sanākot pateikt pat pārāk asi…
  • Bailes no stalkera: stalkings ir populārāks, nekā man kādreiz likās, biedējošāks, nekā domā tie vai tās, kas to nav pieredzējuši. Stalkings LV (un ne tikai) ir atļauts. Man pašai stalkeris staigāja pakaļ gadus 2-3 un sākumā likās, ka es viņam patīku, ka varētu iepazīties. Īsti nesanāca, un tā vietā viņš sāka staigāt pakaļ – līdz mājām un citur. Nav viegli saprast, kā viņš to dara un kā izbeigt. Izlasīju internetā atrodamo info. Angliski bija daudz, viens no ieteikumiem noderēja (…). Noderēja arī ieteikums runāt ar draugiem, draudzenēm, neslēpt – pie tam runājot par šo “stalkera padarīšanu” jutos idiotiski – principā uztvēru to kā savu vājumu un nespēju tikt galā ar problēmām. Patiesībā draugu reakcijas, ieteikumi, viedokļi ļoti palīdzēja.

Pazinu šajā Tvnet rakstā minēto sievieti. Viņa patika vīriešiem – daudziem, un viens nepieņēma atteikumu https://www.tvnet.lv/5254407/minstere-uz-ielas-nosauta-sieviete-no-latvijas Bija vairākkārt vērsusies vācu policijā – bet… stalkēt ir atļauts. 

Ar stalkeri (īslaicīgo draugu) saskārusies izrādījās vēl viena no manām ne tik daudzajām draudzenēm – un bija vērsusies pie advokāta, esot palīdzējis. Biju pārsteigta, klausoties “stalkinga” stāstus no sievietēm, kuras joprojām uzskatu par spēcīgām un līdzsvarotām. Arī nošauto…

  • Nakts bailes, sapņi – manā gadījumā tās ir par tēmu “kas būs, ja notiks vissliktākais, kā es tikšu galā”. Ja turpinot sapņa domu, izdodas atrast risinājumu, tad tas palīdz – pamožoties noteikti var, vai var iemācīties pat pusmiegā, ja briesmīgie sapņi atkārtojas. Un vēl meditāciju aplikācija, Headspace – tur tādas vakara pasaciņas pieaugušajiem, saucas sleepcasts). Viena lieta, ko es nedarītu nekad – nedzertu miega zāles, negribētos pierast. 

Ceru, ka varēja saprast un ka noderēs,

Lai izdodas 😊

Linda

Mēs saskaramies ar nezināmo: nedrošo nākotni, neskaidro tagadni un dziestošām atmiņām par pagājušo laiku.
Mēs esam ieslēgti istabās, šķietami izciešot sodu par mazākajai māsai atņemto rotaļu lelli.
Mums ir jājautā pēc palīdzības, lai tiktu pie ēdiena,
mēs nedrīkstam vieni spēlēties uz ielas.
Mēs esam priecīgi, ka mums mājās ir tualete.
Mēs kratām dūres un raudam pēc visa, ko nav iespējams iegūt.
Emocijas mums ir lavas izvirdums, kas savā ceļā iznīcina visu veģetāciju.
Mēs nonākam tuksneša sausumā, vieni paši milzīgā smilšu kastē.
Mums ir karsti,
mēs izģērbjamies kaili.
Mēs vairs nemākam būt nepatiesi,
mēs vairs nemākam būt pieaugušie.

Re, mākonis ir pārvērties milzīgā skudrulācī, kas ķer bumbu,
spogulis rāda, ka deguns ir dzeltena pienene.
tu pasmaidi,
ieelpo 
un ir atkal 
labi.

Bailes

Suņi. Jau kopš bērnības esmu baidījusies no jebkāda veida suņiem – maziem, lieliem, aktīviem vai pavisam flegmatiskiem. Ejot pa ielu, parasti pasprūku malā, ja redzu kādu četrkājaino, vai pat pāreju uz ielas otru pusi. Esmu mēģinājusi tikt galā ar šo baiļu sajūtu, taču tas vienmēr rezultējas stresā un reizēm pat bļaušanā uz pārējiem, ja tiek uzspiests doties ārā. Pāris reižu esmu izgājusi no radinieku lauku mājas, kad viņu suns nav bijis piesiets. Tomēr tas nekad nav bijis viegli – skenēju apkārtni, vēroju, kur suns pašlaik ir, ko dara, cenšos nepievērst sev lieku uzmanību. Tālāk par šo neesmu tikusi, nespēju tikt sev pāri. Tagad viņu suns spēlējas citās pļavās, bet ģimenei pievienojies jauns mīlulis, kuru vēl neesmu satikusi. Mazie sunīši vēl mani nebiedē tik ļoti, bet nu arī šis kucēns vairs nav fiziski maziņš. Nezinu, kā es rīkošos, kad būs jābrauc ciemos un pat jāpavada kāds laiks kopā. Pagaidām cenšos par to nedomāt.

Sveika, Katrīn!

Te gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.

Par bailēm.

Tā ir ir tēma, par kuru cilvēki labprāt nerunā. Bet ir jārunā. Citādi sekas var būt neprognozējamas.

Līdz Covid-19 pandēmijai ar tādām pastāvīgam bailēm nebiju saskāries. Bija, kā jau visiem cilvēkiem, tādas ikdienas bailītes, kas īstenībā ir pašsaglabāšanās instinkts.

Sākoties pandēmijas ierobežojumiem, kad pilnībā apstājās visa kultūras dzīve Latvijā un līdz ar to arī beidzās visi ienākumi, bailes sāka ieņemt manā mentālajā sadzīvē aizvien lielāku lomu. Bailes par to, ka nespēšu samaksāt kredītus, bailes par to, ka zaudēju kontroli par savu dzīvi. Un galvenais baiļu iemesls ir neziņa. Neziņa par to, kas būs. Neziņa par to, kā dzīvot. Un tad šīs bailes sāka pamazām mani pārņemt. Visgrūtāk ir naktīs, kad pamosties no tā, ka ir irracionāla panikas sajūta, ka trūkst gaisa un domas ir neskaidras. Ir tikai Bailes, kas pārņēmušas Tevi savā kontrolē. Tad internetā sāc pētīt testus par depresiju, pildīt tos. Secini, ka Tev ir gadījušās domas par pašnāvību un ka uzreiz ir jāzvana speciālistam. Tad paskatos uz blakus dusošo sievu un suni, un saproti, ka pašnāvība šobrīd ir baigais egoisms un, ka kaut kādā veidā jātiek bailēm pāri, bet īsti kā- nezinu. No rīta, ar saules lēktu paliek vieglāk, tad stundu gara pastaiga ar suni un var sākt racionāli domāt. Pa dienu dažādos veidos savācies dažādu informāciju par vīrusu, valdību, ierēdņiem, “atbildīgi domājošajiem”. Reāli kaitina pārspīlēti pozitīvie, kuri iesaka “izbaudīt šo laiku ar sevi un ģimeni”, “domāt globālāk”. Tad atkal tuvojas vakars, salasies , sakomentējies sociālos tīklus un vairs īsti pats sev nepatīci, jo esi palicis īgns un kašķīgs. Tad atkal nakts un atkal bailes no savām domām. Mēģinu tās izlikt uz papīra, dzejas formā. Tad mazliet ta ka atlaiž, bet tā viļņveidīgi. Pēc kāda šādi pavadīta laika beigās piezvani,  ģimenes ārstam un palūdz vieglus antidepresantus, lai varētu aizmigt. Tas palīdz pagulēt, bet bailes nekur nav pazudušas. Tagad baidos no bailēm. No tā, ka tās visu laiku Tevi vēro un izgaida.. Kā tikt galā ar bailēm vēl īstas atbildes nav. Jāgaida.  Sevi pazīstot, Bailes pāries tad, kad būs zināms tas, kad atsāksies darbi, kad varēs aiziet uz koncertiem un izrādēm, jo visi onlaini un strīmi jau sen kā kaitina. Pagaidām cenšos ar Bailēm sadzīvot.

P.S.

Un vēl man ir irracionāla nepatika pret žurkām, jo zinu ka viņas ir pārnēsājušas mēra blusas, un man ir bail saslimt ar mēri.

Tas tā īsumā par bailēm.

Man ir baili no saviem sapņiem.. Tie ir ļoti reālestiski un bieži vien piepildās. Vai arī sapņu šausmenes, kas liek pamosties nakts vidū un raudāt līdz rītam. 

Nekādas nomierinošas kumelīšu tējas nepalīdz.. Parasti lūdzos, un tad paliek vieglāk. 

Bet no sapnju piepildīšanas tas neglābj 😔